Skip to content

Aldis Drēģeris par sevi

No Comments on Aldis Drēģeris par sevi

Hits: 219

Aldis
ALDIS PAR SEVI

1. Pirmsākumi.

Pirmo reizi pie klavierēm, lai tās apgūtu, piesēdos 3 gadu vecumā savas vecāsmammas Zinas draudzenes, mācītājkundzes pavadībā. Tas notika ar nelielu piespiešanu, tādēļ ka, kā jau zodiakālajam Lauvēnam, man tas ātri apnika un es to pametu, taču pamats bija ielikts – ritma izjūta, perfekta harmonijas izpratne un ideāla muzikālā .
Gadu vispār nekas netika darīts. Pēc tam aiz dusmām, ka pārējie bērni dzied un spēlē un tos ievēro vairāk nekā mani – uzsāku patstāvīgu kauju ar klavierēm un maestro Raimonda Paula dziesmām, kuras drīz jau zināju no galvas un varēju nospēlēt. No savas balss kautrējos kopš bērnības un dziedāju tikai skolas korī.
Lielu paldies varu pateikt savai mammai Līvijai, kura labi dzied un zin tik daudz dziesmu, ka varētu apgādāt ar repertuāru visas Latvijas šlāgergrupas. No viņas es arī smēlos savas pirmās iemaņas latviešu tā laika aizliegtajā šlāgermūzikā – tās bija vecās karavīru dziesmas, ko varēja dziedāt tikai pie aizvērtiem logiem un klusi, tās bija zinģes un tautas dziesmas – arī igauniski, jo māte man ir igauniete.

Muzikālās izglītības man nav.
Mācoties Rīgas 50.vidusskolā, sāku arī paralēlu darbību kā dīdžejs, jo biju fanātisks melomāns un tāds esmu vēl tagad. Spēlēju arī skolas vokāli instrumentālajā ansamblī, kur iepazinos ar saviem tālākajiem kolēģiem – vecāko klašu skolēniem – akordeonistu un taustiņinstrumentālistu Ivaru Auzānu un ģitāristu Eduardu Klaubergu, kas tolaik spēlēja skolas ansamblī. Viņi pabeidza skolu un es stājos viņu vietā.
Savas dziesmas tajā laikā vēl nerakstīju.
Vidusskolā apguvu akordeona spēli VEF Kultūras pilī pie pasniedzēja Akmeņa kunga.

Dienesta laikā padomju armijā spēlēju daļas ansamblī un tā bija kolosāla iespēja iepazīt krievu mūziku, kuras esamība un zināšana palīdzēja manā jaunradē vēlāk.
Reāli savu mūziķa karjeru sāku 1987.gadā, kad Ivars Auzāns mani paņēma līdz uz pirmajām kāzām kā akordeonistu. Tas man iepatikās un es aizņēmos naudu no kāda radinieka, lai nopirktu savu pirmo ērģeli ar 8 ritmiem EKO (itāļu aparāts), kas tolaik bija baigi “kruti”, jo varēju spēlēt viens pats. Amats rokā. Bet problēma – kas dziedās, jo līdz šim es to nedarīju un baidījos no mikrofona.
Mājās, kad neviena nebija, sāku dziedāt un nobijos pats no savas balss, bet spēles jau bija sarunātas – kāzas, banketi, jo Ivars man atdeva tās spēles, uz kurām viņš pats nevarēja braukt un tā es tiku pie savām kundēm. Tā, lūk, tas viss arī sākās…

2. Agrīnais profesionālā darba posms.

Tā es sāku no mūziķa – diletanta un iesācēja pārvērsties par kāzu un banketu muzikantu.
1987.g. sākās kooperatīvu laiki. Aizgāju uz VID un izņēmu patentu par individuālās uzņēmējdarbības veikšanu kā sadzīves pakalpojuma – pasākuma muzikālās noformēšanas veicējs.
Mana pirmā darba vieta 1988.g. sākumā bija Rīgas kafejnīca “Turaida” uz Tērbatas ielas.
Tajā laikā es, krogā spēlējot, viens nopelnīju labu naudu, jo pārsvarā krogos spēlēja grupas 3 – 5 cilvēku sastāvā, kur “tējas” naudu vajadzēja dalīt. Bet man vienam meta tāpat kā visur…
Tajā laikā arī par daudz lietoju sīvo, tādēļ mana slava izplatījās ātri – kā “bardaku meistars”. Protams, arī mammas veco laiku dziesmu repertuārs krogos piesaistīja ļaudis, jo tajā laikā par tām dziesmām varēja ātri nonākt čekas mājā. Kur nu vēl Latvijas karodziņš, ko es turēju uz ērģelēm krogā…
Pirmdienās un otrdienās mani nomainīja vecais labais čoms Ivars Auzāns.
“Turaidā” es iepazinos ar savu draugu un kolēģi dziedātāju Andri Skuju, kurš tolaik spēlēja “Mednieku bārā” uz K. Marksa (tagad Ģertrūdes) ielas, kurš bija slavens kā Rīgas bandītu saieta vieta.
Viņš bija nodibinājis savu kooperatīvu un vāca “zem sevis” visus mazos muzikantu sastāvus, kas jau sāka veidoties lielo kolektīvu vietā krogos.
1988.g. beigās es no “Turaidas” pārvācos uz kafejnīcu “Kristīne” (Blaumaņa 6, tagad Admirāļu klubs), kur turpināju spēlēt zem Andra Skujas karoga.
1989.g. sākumā Andris man piedāvāja iet spēlēt Mednieku bārā, jo viņa pārinieks, taustiņnieks Dmitrijs, bija nodzēries un Andris tajā laikā spēlēja tikai baseni un ritma kompjūteru, taču taustiņus ne un no kroga bija jāiet prom. Es sākumā nobijos, jo zināju, ka izņemot Andri, neviens tur ilgāk par nedēļu nebija noturējies, jo vai nu aizmuka paši, vai vienkārši bandīti aizdzina un administrācija neko nevarēja padarīt.
Tomēr piekritu pamēģināt. Izvēlējos tādu grafiku – pirmdienās un otrdienās spēlēja Ivars Auzāns, pārējās dienas es. Sākumā bija grūti, jo bija jāzin krievu repertuārs. Gods un slava latviešu kriminālajai pasaulei, kas mani aizstāvēja, jo zināja mani no TURAIDAS laikiem. Pateicoties viņiem un nelaiķim bārmenim, manam aizsaulē aizgājušajam draugam Edvīnam Jekševicam, es noturējos. Paši bandīti man nesa kasetes ar dziesmām, kuras man bija jāiemācās. Tā nu es tapu par “Mednieka” mēbeli un neatņemamu sastāvdaļu.
1989.g. Andris Skuja papildus noslēdza līgumu ar restorānu SĒNĪTE Inčukalnā un mēs ar Ivaru Auzānu, kā manu maiņu, pirmdienās un otrdienās sākām “rukāt” divos krogos ar dubultslodzi, jo “Sēnītē” vajadzēja spēlēt no 13.00 līdz 17.00 Intūristam un līdzīgiem dienas šlāgerprogrammu pie pusdienām. Vēlāk mūs pie kroga jau gaidīja taksis, jo 19.00 jau bija starts “Medniekā”.
Tas bija ārprātīgs grafiks un to varēja turēt tikai cilvēks vai nu nesamaitāts, vai ar dzelzs aknām, jo šņabis tika liets iekšā pastāvīgi, citādi nevarēja turēt slodzi.
Paralēli darbam krogos vēl paspēju izbraukāt pa tiem dažiem gadiem kādas 300 kāzas u.c. dropes.

3. Pirmie ieraksti.

Vēl spēlējot TURAIDĀ iepazinos ar pārstāvi no HELSINKI 86 grupējuma Ģirtu Astru, kurš nejauši bija ieklīdis iedzert alu. Viņš bija pārsteigts, ka es tik brīvi izpildu vecās leģionāru dziesmas krogā, jo bija vēl padomju laiks un arī karodziņš uz “stroķa” stāvēja vietā. Tā mēs, kopēju politisku apsvērumu vadīti, iedraudzējāmies. Kāpēc tas? Lūk!
Pie maniem radiem atbrauca onkulis no Amerikas un man bija jāspēlē bankets viņam par godu. Viņam ļoti patika mana spēle un viņš pienāca man klāt un palūdza, lai es uzdāvinu viņam savu kaseti. Priekš manis tas bija brīnums un es izlikos baigi gudrs un teicu, ka man nav līdz, taču īsti nesapratu – ko viņš no manis grib. Kā izrādās, visā civilizētā pasaulē mūziķiem ir iespējas ar datora palīdzību (to es saprotu tikai tagad) veidot savu mājas studiju un rakstīt iekšā ko grib un arī pavairot kā un cik vajag mājas apstākļos, lai vienkārši prezentētu savas dziesmas kādam vai kādai.
Pajautāju Ģirtam Astram, ko lai es daru, jo kaunā palikt negribējās. Viņš mani iepazīstināja ar savu brālēnu, komponistu UNGARU SAVICKI, kurš vēl joprojām strādā LATVIJAS RADIO.
Tā es nonācu Radio 2 studijā un ierakstīju tās dziesmas, ko onkulis bija lūdzis un šķietami ar to viss beidzās, taču nekā. Ar to viss tikai sākās.
Pēc divām nedēļām nejauši ieklīdu Čiekurkalna tirgū un dzirdu, ka visās malās skan mana balss. Piegāju un pajautāju, kas dzied – man teica dažnedažādas versijas – emigranti no Kanādas, kaut kāds AD88, kas bija arī rakstīts. Pat bija iztulkojuši kā Kasparu Dimiteru, par ko mēs ar Kasparu vēlāk ilgi smējāmies, jo pašos pirmsākumos man bija mazliet līdzīgs balss tembrs viņējam. Albūms bez manis bija nosaukts – “Latviešu leģionāru dziesmas”.
Pēc neilga laika man piezvanīja tāds cilvēks, kā Juris Lapinskis, kuru es uzskatu par savu pirmo producentu un oficiāli man pasūtīja otro albūmu. Pat samaksāja.
Tā pie Ungara Savicka tapa albūms “Man dzīvē laimes nav”. Tad man sāka zvanīt Rainis Upmalis no tagadējās ierakstu izdevniecības BALSS, Andris Koļesnikovs jeb KOĻA – MAPL (toreiz M3PL) , Jānis Gailītis – GAILĪTIS – G , Andris Kadiķis – KADIĶIS, Dainis Gerhards – STUDIO MIX in citi un pasūtīt dziesmas izlasēm un katrs centās pārpirkt. Es mazliet apjuku un nesapratu, kas notiek. Mani sāka ievērot un pat krogā atpazina.
Nepagāja arī ilgs laiks, kad tapa trešais albūms – “Latviešu karavīru dziesmas’”. Tas bija mūsu pirmais kopprodukts ar Andri Skuju – ar to arī viņu iepazina plašākas tautas masas. Arī Andris dziedāja karavīru dziesmas un mazliet no lirikas, jo tā viņam vairāk piestāv.
Viss mūzikas materiāls tika ražots pārsvarā lentēs un kasetēs, jo CD un MD vēl nebija. Galvenā problēma bija – kā nosaukt sevi un albūmu. Pajautāju Ungaram Savickim un uzskatu, ka vēl tagad esmu viņam parādā konjaka vagonu. Viņš man teica tā: ”Zini, liec savu vārdu un uzvārdu, jo, pirmkārt, tu neesi Liepiņš vai Kalniņš, kādu Latvijā ir daudz un, otrkārt, tu būsi personība, jo grupas var būt daudzas, tām ir tendence izjukt, taču vārdi paliek.”  Zelta vārdi!
Pie trešā albūma tapšanas piedalījās ģitārists AINĀRS VILDE, kurš vēl joprojām dzied un spēlē “Mazajā Ģildē”.

4. Pirmie koncerti

Tā es turpināju spēlēt MEDNIEKĀ un SĒNĒ un lakt litriem šnabi, kamēr mana dzīvē neparādījās mans pirmais menedžeris Gunvaldis Tarvids no Baldones. Ienākot MEDNIEKĀ iedzert mēriņu kopā ar labi zināmo dziedātāju INESI GRESTI, ar kuru viņš tolaik strādāja kopā, piedāvāja man uzsākt koncertēšanu.
Teicu, ka no tā neko nesaprotu un arī nepieciešamās aparatūras man nebija – vienīgi viena tumba ar stiprekli no VERMONAs, vecs krievu mikrofons ar statīvu un jauna itāļu ērģelīte ar 8 ritmiem BONTEMPI – tā bija visa mana bagātība.
Gunis teica, ka iepazīstināšot mani ar cilvēku, kuram ir aparāts un kurš, ņemot vērā manu jau palielo slavu Latvijā, ir gatavs sadarboties. Tā es iepazinos ar savu draugu, cīņu biedru un vienkārši labu cilvēku Uldi GODAINI, kurš bija Iecavas Kultūras nama direktors. Pie viņa bija vecā DĀLDERU priekša un tā mēs sākām – radās grupa POĻU NAMS (par godu vecajai streļķu dziesmai un Iecavas Kultūras namam – kā mūsu ilgai mājvietai), jo arī IVARS AUZĀNS, redzēdams, ka tā lieta aiziet – beidzot bija ar mieru pieslēgties.
Tā tapa pirmā koncertprogramma un pirmais koncerts 1989. gada 30. septembrī, Rīgā – KN VECRĪGA (ir videoieraksts). Tas arī īsumā viss….
Tālāko, kas grib – tas redz, kas nav kurls – tas dzird…

Primary Sidebar