ALDIS par sevi

Dalies ar mīlestību!

ALDIS par sevi – pirmsākumi.

ALDIS par seviAldis DrēģerisPirmo reizi pie klavierēm, lai tās apgūtu, piesēdos 3 gadu vecumā savas vecāsmammas Zinas draudzenes, mācītājkundzes pavadībā. Tas notika ar nelielu piespiešanu, tādēļ ka, kā jau zodiakālajam Lauvēnam, man tas ātri apnika un es to pametu, taču pamats bija ielikts – ritma izjūta, perfekta harmonijas izpratne un ideāla muzikālā .

Gadu vispār nekas netika darīts. Pēc tam aiz dusmām, ka pārējie bērni dzied un spēlē un tos ievēro vairāk nekā mani – uzsāku patstāvīgu kauju ar klavierēm un maestro Raimonda Paula dziesmām, kuras drīz jau zināju no galvas un varēju nospēlēt. No savas balss kautrējos kopš bērnības un dziedāju tikai skolas korī.

Lielu paldies varu pateikt savai mammai Līvijai, kura labi dzied un zin tik daudz dziesmu, ka varētu apgādāt ar repertuāru visas Latvijas šlāgergrupas. No viņas es arī smēlos savas pirmās iemaņas latviešu tā laika aizliegtajā šlāgermūzikā – tās bija vecās karavīru dziesmas, ko varēja dziedāt tikai pie aizvērtiem logiem un klusi, tās bija zinģes un tautas dziesmas – arī igauniski, jo māte man ir igauniete.

Muzikālās izglītības man nav.

Mācoties Rīgas 50.vidusskolā, sāku arī paralēlu darbību kā dīdžejs, jo biju fanātisks melomāns un tāds esmu vēl tagad. Spēlēju arī skolas vokāli instrumentālajā ansamblī, kur iepazinos ar saviem tālākajiem kolēģiem – vecāko klašu skolēniem – akordeonistu un taustiņinstrumentālistu Ivaru Auzānu un ģitāristu Eduardu Klaubergu, kas tolaik spēlēja skolas ansamblī. Viņi pabeidza skolu un es stājos viņu vietā.
Savas dziesmas tajā laikā vēl nerakstīju.

Vidusskolā apguvu akordeona spēli VEF Kultūras pilī pie pasniedzēja Akmeņa kunga. Dienesta laikā padomju armijā spēlēju daļas ansamblī un tā bija kolosāla iespēja iepazīt krievu mūziku, kuras esamība un zināšana palīdzēja manā jaunradē vēlāk.

Reāli savu mūziķa karjeru sāku 1987.gadā, kad Ivars Auzāns mani paņēma līdz uz pirmajām kāzām kā akordeonistu. Tas man iepatikās un es aizņēmos naudu no kāda radinieka, lai nopirktu savu pirmo ērģeli ar 8 ritmiem EKO (itāļu aparāts), kas tolaik bija baigi “kruti”, jo varēju spēlēt viens pats. Amats rokā. Bet problēma – kas dziedās, jo līdz šim es to nedarīju un baidījos no mikrofona.
Mājās, kad neviena nebija, sāku dziedāt un nobijos pats no savas balss, bet spēles jau bija sarunātas – kāzas, banketi, jo Ivars man atdeva tās spēles, uz kurām viņš pats nevarēja braukt un tā es tiku pie savām kundēm.

Tā, lūk, tas viss arī sākās…

Hits: 267

Scroll to top