ALDIS par sevi

Dalies ar mīlestību!

ALDIS par sevi – pirmie ieraksti

Vēl spēlējot TURAIDĀ iepazinos ar pārstāvi no HELSINKI 86 grupējuma Ģirtu Astru, kurš nejauši bija ieklīdis iedzert alu. Viņš bija pārsteigts, ka es tik brīvi izpildu vecās leģionāru dziesmas krogā, jo bija vēl padomju laiks un arī karodziņš uz “stroķa” stāvēja vietā. Tā mēs, kopēju politisku apsvērumu vadīti, iedraudzējāmies. Kāpēc tas? Lūk!

Pie maniem radiem atbrauca onkulis no Amerikas un man bija jāspēlē bankets viņam par godu. Viņam ļoti patika mana spēle un viņš pienāca man klāt un palūdza, lai es uzdāvinu viņam savu kaseti. Priekš manis tas bija brīnums un es izlikos baigi gudrs un teicu, ka man nav līdz, taču īsti nesapratu – ko viņš no manis grib. Kā izrādās, visā civilizētā pasaulē mūziķiem ir iespējas ar datora palīdzību (to es saprotu tikai tagad) veidot savu mājas studiju un rakstīt iekšā ko grib un arī pavairot kā un cik vajag mājas apstākļos, lai vienkārši prezentētu savas dziesmas kādam vai kādai.

Pajautāju Ģirtam Astram, ko lai es daru, jo kaunā palikt negribējās. Viņš mani iepazīstināja ar savu brālēnu, komponistu UNGARU SAVICKI, kurš vēl joprojām strādā LATVIJAS RADIO.
Tā es nonācu Radio 2 studijā un ierakstīju tās dziesmas, ko onkulis bija lūdzis un šķietami ar to viss beidzās, taču nekā. Ar to viss tikai sākās.

Pēc divām nedēļām nejauši ieklīdu Čiekurkalna tirgū un dzirdu, ka visās malās skan mana balss. Piegāju un pajautāju, kas dzied – man teica dažnedažādas versijas – emigranti no Kanādas, kaut kāds AD88, kas bija arī rakstīts. Pat bija iztulkojuši kā Kasparu Dimiteru, par ko mēs ar Kasparu vēlāk ilgi smējāmies, jo pašos pirmsākumos man bija mazliet līdzīgs balss tembrs viņējam. Albūms bez manis bija nosaukts – “Latviešu leģionāru dziesmas”.
Pēc neilga laika man piezvanīja tāds cilvēks, kā Juris Lapinskis, kuru es uzskatu par savu pirmo producentu un oficiāli man pasūtīja otro albūmu. Pat samaksāja.

Tā pie Ungara Savicka tapa albūms “Man dzīvē laimes nav”. Tad man sāka zvanīt Rainis Upmalis no tagadējās ierakstu izdevniecības BALSS, Andris Koļesnikovs jeb KOĻA – MAPL (toreiz M3PL) , Jānis Gailītis – GAILĪTIS – G , Andris Kadiķis – KADIĶIS, Dainis Gerhards – STUDIO MIX in citi un pasūtīt dziesmas izlasēm un katrs centās pārpirkt. Es mazliet apjuku un nesapratu, kas notiek. Mani sāka ievērot un pat krogā atpazina.
Nepagāja arī ilgs laiks, kad tapa trešais albūms – “Latviešu karavīru dziesmas’”. Tas bija mūsu pirmais kopprodukts ar Andri Skuju – ar to arī viņu iepazina plašākas tautas masas. Arī Andris dziedāja karavīru dziesmas un mazliet no lirikas, jo tā viņam vairāk piestāv.

Viss mūzikas materiāls tika ražots pārsvarā lentēs un kasetēs, jo CD un MD vēl nebija. Galvenā problēma bija – kā nosaukt sevi un albūmu. Pajautāju Ungaram Savickim un uzskatu, ka vēl tagad esmu viņam parādā konjaka vagonu. Viņš man teica tā: ”Zini, liec savu vārdu un uzvārdu, jo, pirmkārt, tu neesi Liepiņš vai Kalniņš, kādu Latvijā ir daudz un, otrkārt, tu būsi personība, jo grupas var būt daudzas, tām ir tendence izjukt, taču vārdi paliek.”  Zelta vārdi!
Pie trešā albūma tapšanas piedalījās ģitārists AINĀRS VILDE, kurš vēl joprojām dzied un spēlē “Mazajā Ģildē”.

ALDIS par sevi – pirmie koncerti

Tā es turpināju spēlēt MEDNIEKĀ un SĒNĒ un lakt litriem šnabi, kamēr mana dzīvē neparādījās mans pirmais menedžeris Gunvaldis Tarvids no Baldones. Ienākot MEDNIEKĀ iedzert mēriņu kopā ar labi zināmo dziedātāju INESI GRESTI, ar kuru viņš tolaik strādāja kopā, piedāvāja man uzsākt koncertēšanu.

Teicu, ka no tā neko nesaprotu un arī nepieciešamās aparatūras man nebija – vienīgi viena tumba ar stiprekli no VERMONAs, vecs krievu mikrofons ar statīvu un jauna itāļu ērģelīte ar 8 ritmiem BONTEMPI – tā bija visa mana bagātība.
Gunis teica, ka iepazīstināšot mani ar cilvēku, kuram ir aparāts un kurš, ņemot vērā manu jau palielo slavu Latvijā, ir gatavs sadarboties. Tā es iepazinos ar savu draugu, cīņu biedru un vienkārši labu cilvēku Uldi GODAINI, kurš bija Iecavas Kultūras nama direktors. Pie viņa bija vecā DĀLDERU priekša un tā mēs sākām – radās grupa POĻU NAMS (par godu vecajai streļķu dziesmai un Iecavas Kultūras namam – kā mūsu ilgai mājvietai), jo arī IVARS AUZĀNS, redzēdams, ka tā lieta aiziet – beidzot bija ar mieru pieslēgties.

Tā tapa pirmā koncertprogramma un pirmais koncerts 1989. gada 30. septembrī, Rīgā – KN VECRĪGA (ir videoieraksts). Tas arī īsumā viss….

Tālāko, kas grib – tas redz, kas nav kurls – tas dzird…

Tāds, lūk ir ALDA DRĒĢERA stāsts, kurš diemžēl pāragri pārtrūka. Es to tā arī nosaucu – Aldis par sevi. Stāsta turpinājums jāraksta mums…

Visits: 469

Scroll to top