ALDIS par sevi – agrīnais profesionālā darba posms.
Tā es sāku no mūziķa – diletanta un iesācēja pārvērsties par kāzu un banketu muzikantu.
1987.g. sākās kooperatīvu laiki. Aizgāju uz VID un izņēmu patentu par individuālās uzņēmējdarbības veikšanu kā sadzīves pakalpojuma – pasākuma muzikālās noformēšanas veicējs.
Mana pirmā darba vieta 1988.g. sākumā bija Rīgas kafejnīca “Turaida” uz Tērbatas ielas.
Tajā laikā es, krogā spēlējot, viens nopelnīju labu naudu, jo pārsvarā krogos spēlēja grupas 3 – 5 cilvēku sastāvā, kur “tējas” naudu vajadzēja dalīt. Bet man vienam meta tāpat kā visur…
Tajā laikā arī par daudz lietoju sīvo, tādēļ mana slava izplatījās ātri – kā “bardaku meistars”. Protams, arī mammas veco laiku dziesmu repertuārs krogos piesaistīja ļaudis, jo tajā laikā par tām dziesmām varēja ātri nonākt čekas mājā. Kur nu vēl Latvijas karodziņš, ko es turēju uz ērģelēm krogā…
Pirmdienās un otrdienās mani nomainīja vecais labais čoms Ivars Auzāns.
“Turaidā” es iepazinos ar savu draugu un kolēģi dziedātāju Andri Skuju, kurš tolaik spēlēja “Mednieku bārā” uz K. Marksa (tagad Ģertrūdes) ielas, kurš bija slavens kā Rīgas bandītu saieta vieta.
Viņš bija nodibinājis savu kooperatīvu un vāca “zem sevis” visus mazos muzikantu sastāvus, kas jau sāka veidoties lielo kolektīvu vietā krogos.
1988.g. beigās es no “Turaidas” pārvācos uz kafejnīcu “Kristīne” (Blaumaņa 6, tagad Admirāļu klubs), kur turpināju spēlēt zem Andra Skujas karoga.
1989.g. sākumā Andris man piedāvāja iet spēlēt Mednieku bārā, jo viņa pārinieks, taustiņnieks Dmitrijs, bija nodzēries un Andris tajā laikā spēlēja tikai baseni un ritma kompjūteru, taču taustiņus ne un no kroga bija jāiet prom. Es sākumā nobijos, jo zināju, ka izņemot Andri, neviens tur ilgāk par nedēļu nebija noturējies, jo vai nu aizmuka paši, vai vienkārši bandīti aizdzina un administrācija neko nevarēja padarīt.
Tomēr piekritu pamēģināt. Izvēlējos tādu grafiku – pirmdienās un otrdienās spēlēja Ivars Auzāns, pārējās dienas es. Sākumā bija grūti, jo bija jāzin krievu repertuārs. Gods un slava latviešu kriminālajai pasaulei, kas mani aizstāvēja, jo zināja mani no TURAIDAS laikiem. Pateicoties viņiem un nelaiķim bārmenim, manam aizsaulē aizgājušajam draugam Edvīnam Jekševicam, es noturējos. Paši bandīti man nesa kasetes ar dziesmām, kuras man bija jāiemācās. Tā nu es tapu par “Mednieka” mēbeli un neatņemamu sastāvdaļu.
1989.g. Andris Skuja papildus noslēdza līgumu ar restorānu SĒNĪTE Inčukalnā un mēs ar Ivaru Auzānu, kā manu maiņu, pirmdienās un otrdienās sākām “rukāt” divos krogos ar dubultslodzi, jo “Sēnītē” vajadzēja spēlēt no 13.00 līdz 17.00 Intūristam un līdzīgiem dienas šlāgerprogrammu pie pusdienām. Vēlāk mūs pie kroga jau gaidīja taksis, jo 19.00 jau bija starts “Medniekā”.
Tas bija ārprātīgs grafiks un to varēja turēt tikai cilvēks vai nu nesamaitāts, vai ar dzelzs aknām, jo šņabis tika liets iekšā pastāvīgi, citādi nevarēja turēt slodzi.
Paralēli darbam krogos vēl paspēju izbraukāt pa tiem dažiem gadiem kādas 300 kāzas u.c. dropes.
Visits: 473